25.decembrī Salatētis un Sniegbaltītes (kastings)
08.01.11
27.10.10
Es dzejas pasaule!
25.09.10. - Dzejas pēcpusdiena
Dzeja ir bauda dvēselei. Jebkurai, Ikviens šajā pasaulē var iegrimt burvīgajā dzejas pasaulē, katram cilvēkam šajā pasaulē ir panti un dzejnieki, kuros var atrast kaut ko sev tuvu un dārgu. Jauns vai vecs, bagāts vai nabags, mīlošs un nemīlošs – vienalga, jo katrs bauda dzeju.
Tieši tādēļ Piedrujas bibliotēkā notika dzejas baudīšanā.
Tika lasīti Jāzepa Osmaņa; Marinas Borodickas; Jūrija Entina; Kornēja Čukovska; P.M.Fontēna dzeja.
Viņu darbus lasīja: Ņikita Prašmuts; Laimonis Skrepļonoks; Sandra,Anita,Darja Petrovičas; Anastasija Karabaņa;
Iluta Kuriloviča; Ruslans Žuravļovs; Artjoms Buķis; Artūrs Paņko;
Alens Pučkins; Pēteris Timofejevs; Anna Ostapko.
Klātesošiem bija iespēja ieceļot jaunā dzejas dimensijā. Jaunā pasaulē..
Cerams, ka šis pasākums mudinās arī turpmāk cilvēkiem lasīt dzeju, meklēt to, ko viņi visvairāk var izbaudīt..
Dzeja ir bauda dvēselei. Jebkurai, Ikviens šajā pasaulē var iegrimt burvīgajā dzejas pasaulē, katram cilvēkam šajā pasaulē ir panti un dzejnieki, kuros var atrast kaut ko sev tuvu un dārgu. Jauns vai vecs, bagāts vai nabags, mīlošs un nemīlošs – vienalga, jo katrs bauda dzeju.
Tieši tādēļ Piedrujas bibliotēkā notika dzejas baudīšanā.
Tika lasīti Jāzepa Osmaņa; Marinas Borodickas; Jūrija Entina; Kornēja Čukovska; P.M.Fontēna dzeja.
Viņu darbus lasīja: Ņikita Prašmuts; Laimonis Skrepļonoks; Sandra,Anita,Darja Petrovičas; Anastasija Karabaņa;
Iluta Kuriloviča; Ruslans Žuravļovs; Artjoms Buķis; Artūrs Paņko;
Alens Pučkins; Pēteris Timofejevs; Anna Ostapko.
Klātesošiem bija iespēja ieceļot jaunā dzejas dimensijā. Jaunā pasaulē..
Cerams, ka šis pasākums mudinās arī turpmāk cilvēkiem lasīt dzeju, meklēt to, ko viņi visvairāk var izbaudīt..
Skolēnu darbu turpina pieaugušie
Skolēnu darbu turpina pieaugušie
21. septembris 2010, 13:18
Piedrujas tautas bibliotēkā atklāta rudens ziedu izstāde “Ziedi rudenī”, kas turpināsies, kamēr vien dārzos būs ziedi, ko piedāvāt izstādei.
Bibliotekāre Jeļena Račicka pastāstīja, ka rudens ziedu izstādes Piedrujā nav nekas jauns, taču agrākajos gados tās ierīkoja skolēni. Piedrujas pamatskolas slēgšana ienesa izmaiņas arī šajā jautājumā — tagad izstāde ierīkota bibliotēkas telpās, pateicoties iedzīvotāju atsaucībai.
“Aicināju pagasta ļaudis, lai atnes rudens ziedus,” stāsta Jeļena. “Cilvēki atsaucās — kurš atnesa jau gatavu kompozīciju, cits — tikai ziedus. Mēs šeit paši kaut ko izveidosim. Šobrīd izstādē apskatāmas dālijas, krizantēmas, gladiolas, miķelīši, dekoratīvais vīnogulājs, citi rudens ziedi un augi.”
Juris ROGA
21. septembris 2010, 13:18
Piedrujas tautas bibliotēkā atklāta rudens ziedu izstāde “Ziedi rudenī”, kas turpināsies, kamēr vien dārzos būs ziedi, ko piedāvāt izstādei.
Bibliotekāre Jeļena Račicka pastāstīja, ka rudens ziedu izstādes Piedrujā nav nekas jauns, taču agrākajos gados tās ierīkoja skolēni. Piedrujas pamatskolas slēgšana ienesa izmaiņas arī šajā jautājumā — tagad izstāde ierīkota bibliotēkas telpās, pateicoties iedzīvotāju atsaucībai.
“Aicināju pagasta ļaudis, lai atnes rudens ziedus,” stāsta Jeļena. “Cilvēki atsaucās — kurš atnesa jau gatavu kompozīciju, cits — tikai ziedus. Mēs šeit paši kaut ko izveidosim. Šobrīd izstādē apskatāmas dālijas, krizantēmas, gladiolas, miķelīši, dekoratīvais vīnogulājs, citi rudens ziedi un augi.”
Juris ROGA
28.09.10
16.09.10
03.06.10
“Bitītē” starp savējiem
Baltkrieviete Olga Buglakova ir jaunākā rokdarbnieču pulciņa “Bitīte” dalībniece. Jaunā un šarmantā sieviete kaimiņvalstī savulaik ieguvusi vidējo speciālo izglītību: šuvēja-piegrie-zēja. Tomēr liktenis viņai nebija lēmis strādāt specialitātē, Olga Baltkrievijā piecus gadus strādāja par manikīra meistari. Tad izgāja pie vīra un pārcēlās uz Latviju, kur dzīvo otro gadu. Pagaidām viņa nav apsvērusi domu par Latvijas pilsonības iegūšanu, tam un visam citam vēl gana laika. Arī bērnu jaunajā ģimenē pagaidām nav.
Olga: “Dzīvesbiedrs ir robežsargs, bet es esmu bezdarbniece, jo šeit laukos šobrīd vienkārši nav iespējas iekārtoties darbā. Lai nebūtu jāsēž mājās, atnācu uz pulciņu. Mani īpaši neieinteresēja pērlīšu izstrādājumi, bet es jau sen gribēju iemācīties tamborēt. Pamatus man palīdzēja apgūt cita pulciņa dalībniece, bijusī vietējās pamatskolas pedagoģe Regīna Feliksovna, kura bērniem mācīja matemātiku un rokdarbus. Tamborējumu man nav daudz,jo tamborēju tikai kopš februāra. Šajā laika posmā tapuši kādi pieci nelieli darbiņi, bet top arī viens nopietnāks — tamborēju jaciņu, kas vēl nav pabeigta.
Kādas ir citas manas aizraušanās? Neesmu īpaši par to domājusi...kad mācījos zeķes adīt, arī adīšanu uzskatīju par aizraušanos. Zīmēt ļoti patīk, vienkārši sev, ne gleznot.”
Var noprast, ka Olga Latvijā jau iejutusies, labi satiek ar citām pulciņa dalībniecēm, kuras priecājas par jauno kolēģi. Mierīga un kautrīga — tā viņu raksturo pārējās sievietes un norāda, ka šis ir ļoti veiksmīgs laiks, lai labāk iepazīt vienam otru, jo patiesībā Olga šai pusē ir jauns un pagaidām mazpazīstams cilvēks.
Pāri Daugavai var saredzēt Olgas vecāku māju, kurus viņa apciemojusi vien pāris reizes, kopš dzīvo Latvijā. Jaunā sieviete nāk no trīs bērnu ģimenes. Olgas vecākā māsa arī ir ieprecējusies Latvijā, ģimene dzīvo Lupandu pusē. Savukārt jaunākā arī precējusies, bet palika savā dzimtenē. Olga ir vidējais bērns.
Juris ROGA
21.04.10
No gulbjiem pie pērlēm
Avots
Ezerzeme
16. aprīlis 2010, 19:48
Piedrujas bibliotēkā uz entuziasma pamatiem un bez jelkāda finansējuma turpina darbu jaunais rok-darbnieču pulciņš “Bitīte”, kuru apmeklē vidēji astoņas līdz desmit sievietes. Pulciņam nav konkrēta novirziena, katrs dalībnieks var izvēlēties to, kas viņam pašam vairāk pie sirds. Darbības pirmsākumos pensionētā mājturības skolotāja Regīna Žmeido atnesa no krāsu papīra veidotu gulbi, kas iepatikās pulciņa dalībniecēm, un viņas pašas pamēģināja tādu sataisīt. Bet ko darīt tālāk?
Pievērsties jaunai nodarbei sievietēm piedāvāja Piedrujas bibliotekāre Jeļena Račicka, kura ir pulciņa “Bitīte” izveides iniciatore: “Sākās ar to, ka Krāslavas novada centrālās bibliotēkas darbiniece Ināra Pauliņa pērnvasar uzdāvināja man pašgatavotu pērļu izstrādājumu, kas ļoti iepatikās. Tad arī sāku domāt par pulciņa izveidi Piedrujā, kurā varētu apgūt interesantas prasmes. Decembrī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā tika rīkota Ināras Pauliņas pašdarinātu rotaslietu prezentācija “Kad uzzied pērles”.
Uzaicināju ciemos uz mūsu bibliotēku novadīt šeit pirmo nodarbību. Tā lieta aizgāja, esam sarīkojuši savu pirmo pērlīšu darbu izstādi, kurā kopš marta vidus tajā ir apskatāmi divi desmiti darbu. Dažai pulciņa dalībniecei izstādē ir tikai viens darbiņš, citai divi vai pat trīs — vesels komplekts. Nu jau ir tapuši jauni izstrādājumi, eksponāti izstādē tiks atjaunoti. Pamatā izgatavojam dažādas kaklarotas, aproces, citas rotaslietas. Aizrauj ļoti, arī nervu sistēmu nomierina. Gadās pa kādam kuriozam. Kad par latu nopirku pirmo pērlīšu pudelīti un sāku taisīt krelles, vīrs pajautāja: “Cik tas maksā? Še tev lats un nemokies!” Bet es taču nemokos, man un arī citām pulciņa dalībniecēm ļoti patīk šis smalkais darbs! Sākumā pērlītes pirkām katra atsevišķi, bet tad internetveikalā, jo lieliem apjomiem piedāvā izdevīgākas cenas nekā parastajā veikalā. Ieejot azartā, veicam pasūtījumu par 20-30 latiem.
Ne visas pulciņa dalībnieces aizrauj tieši pērlītes, piemēram, mūsu jaunākā dalībniece pievērsusies tieši tamborēšanai, jo viņai tas šķiet interesantāk. Galvenais bija saorganizēt cilvēkus, kuri vēlētos kaut ko jaunu apgūt, darīt. Pulciņu apmeklē Piedrujas centra iedzīvotājas, bet ir interesējušās sievietes arī no tālākām apdzīvotām vietām un izteikušas nožēlu, ka nevar atļauties regulāri reizi nedēļā ceturtdienās pulcēties bibliotēkas telpās. Starp citu, kad rakstīju sludinājumu, tajā nebija norādīts, ka pulciņš domāts sievietēm. Bet tā sanāca, ka atsaucās tikai vājais dzimums. Vīrieši vairāk interesējas par datoriem un internetu — datorkabinetā var sastapt pat pensionārus cienījamā vecumā.”
Nesen Piedrujas ļaudis sajūsminājās par pensionāres Marijas Kazakevičas adījumu un krustdūriena tehnikā izšūto linu gleznām. Tagad viņa apgūst pērlīšu izstrādājumu veidošanas tehniku un padalījās ar pirmajiem iespaidiem: “Tas mani tā aizrāva, ka ne par ko citu nedomāju — kaut jumtu virs galvas izjauc! Nedomāju pat par slimībām, koncentrējos tikai uz pērlītēm un topošo izstrādājumu. Tā rakstu iztēlojos galvā, uz papīra nezīmēju. Sīkas gan tās pērlītes, bet nekas — brilles un lupu ņemu palīgā. Tas ļoti nomierina un harmoniski sader ar manu nervu sistēmu. Kur lieku gatavos darbus? O, man ir kam dāvināt! Jaunākā paaudze šos darbiņus varbūt vēl tik augstu nenovērtē, kā vecākā. Jaunajiem tagad tikai padod zelta ķēdīti kaklā, neko citu nevajag, bet vecāka paaudze uz rotaslietām skatās citādāk, plašāk un dziļāk.”
Ņina Vasiļjeva uz pulciņa nodarbībām ieradās, izrotājusies ar pašas darinātu rotaslietu komplektu no pērlītēm, kurā ietilpa kaklarota, aproces un auskari: “Es mīlu skaisti iz- skatīties, tāpēc cenšos likt lietā savas jaunās prasmes. Vispār man ļoti patīk rokdarbi, skolā biju vizuālās mākslas skolotāja un vadīju dekoratīvās mākslas pulciņu. Ja šodien šeit būtu skola, ar prieku mācītu bērniem arī pērlīšu izstrādājumu izgatavošanas noslēpumus. Tagad tas viss vairāk dvēselei un pašas priekam.”
Pensionētā pārdevēja Genādija Kuriloviča: “Nāku un daru, jo nevaru dzīvot, neko nedarot. Cilvēkam vajag kaut kādu nodarbi, lai dzīve ritētu interesantāk. Pati neko neizgudroju, skatos, ko pārējās pulciņa sievietes dara, un cenšos tikt viņām līdzi. Manā jaunībā par tādām pērlītēm pat nojausmas nebija, ciemata veikalā neko tamlīdzīgu netirgoja. Toties lielos daudzumos pārdevām zivis baltkrieviem — par to gan saglabājušās spilgtas atmiņas!”
Tatjana Prašmute: “Savulaik skolā strādāju par pavāra palīgu, tagad esmu šo telpu apkopēja. Uz pulciņu atnācu ar bažām — sākumā domāju, ka tas nav domāts man. Bet pamēģināju un sapratu, ka vairs bez tā nevaru!”
Juris ROGA
Ezerzeme
16. aprīlis 2010, 19:48
Piedrujas bibliotēkā uz entuziasma pamatiem un bez jelkāda finansējuma turpina darbu jaunais rok-darbnieču pulciņš “Bitīte”, kuru apmeklē vidēji astoņas līdz desmit sievietes. Pulciņam nav konkrēta novirziena, katrs dalībnieks var izvēlēties to, kas viņam pašam vairāk pie sirds. Darbības pirmsākumos pensionētā mājturības skolotāja Regīna Žmeido atnesa no krāsu papīra veidotu gulbi, kas iepatikās pulciņa dalībniecēm, un viņas pašas pamēģināja tādu sataisīt. Bet ko darīt tālāk?
Pievērsties jaunai nodarbei sievietēm piedāvāja Piedrujas bibliotekāre Jeļena Račicka, kura ir pulciņa “Bitīte” izveides iniciatore: “Sākās ar to, ka Krāslavas novada centrālās bibliotēkas darbiniece Ināra Pauliņa pērnvasar uzdāvināja man pašgatavotu pērļu izstrādājumu, kas ļoti iepatikās. Tad arī sāku domāt par pulciņa izveidi Piedrujā, kurā varētu apgūt interesantas prasmes. Decembrī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā tika rīkota Ināras Pauliņas pašdarinātu rotaslietu prezentācija “Kad uzzied pērles”.
Uzaicināju ciemos uz mūsu bibliotēku novadīt šeit pirmo nodarbību. Tā lieta aizgāja, esam sarīkojuši savu pirmo pērlīšu darbu izstādi, kurā kopš marta vidus tajā ir apskatāmi divi desmiti darbu. Dažai pulciņa dalībniecei izstādē ir tikai viens darbiņš, citai divi vai pat trīs — vesels komplekts. Nu jau ir tapuši jauni izstrādājumi, eksponāti izstādē tiks atjaunoti. Pamatā izgatavojam dažādas kaklarotas, aproces, citas rotaslietas. Aizrauj ļoti, arī nervu sistēmu nomierina. Gadās pa kādam kuriozam. Kad par latu nopirku pirmo pērlīšu pudelīti un sāku taisīt krelles, vīrs pajautāja: “Cik tas maksā? Še tev lats un nemokies!” Bet es taču nemokos, man un arī citām pulciņa dalībniecēm ļoti patīk šis smalkais darbs! Sākumā pērlītes pirkām katra atsevišķi, bet tad internetveikalā, jo lieliem apjomiem piedāvā izdevīgākas cenas nekā parastajā veikalā. Ieejot azartā, veicam pasūtījumu par 20-30 latiem.
Ne visas pulciņa dalībnieces aizrauj tieši pērlītes, piemēram, mūsu jaunākā dalībniece pievērsusies tieši tamborēšanai, jo viņai tas šķiet interesantāk. Galvenais bija saorganizēt cilvēkus, kuri vēlētos kaut ko jaunu apgūt, darīt. Pulciņu apmeklē Piedrujas centra iedzīvotājas, bet ir interesējušās sievietes arī no tālākām apdzīvotām vietām un izteikušas nožēlu, ka nevar atļauties regulāri reizi nedēļā ceturtdienās pulcēties bibliotēkas telpās. Starp citu, kad rakstīju sludinājumu, tajā nebija norādīts, ka pulciņš domāts sievietēm. Bet tā sanāca, ka atsaucās tikai vājais dzimums. Vīrieši vairāk interesējas par datoriem un internetu — datorkabinetā var sastapt pat pensionārus cienījamā vecumā.”
Nesen Piedrujas ļaudis sajūsminājās par pensionāres Marijas Kazakevičas adījumu un krustdūriena tehnikā izšūto linu gleznām. Tagad viņa apgūst pērlīšu izstrādājumu veidošanas tehniku un padalījās ar pirmajiem iespaidiem: “Tas mani tā aizrāva, ka ne par ko citu nedomāju — kaut jumtu virs galvas izjauc! Nedomāju pat par slimībām, koncentrējos tikai uz pērlītēm un topošo izstrādājumu. Tā rakstu iztēlojos galvā, uz papīra nezīmēju. Sīkas gan tās pērlītes, bet nekas — brilles un lupu ņemu palīgā. Tas ļoti nomierina un harmoniski sader ar manu nervu sistēmu. Kur lieku gatavos darbus? O, man ir kam dāvināt! Jaunākā paaudze šos darbiņus varbūt vēl tik augstu nenovērtē, kā vecākā. Jaunajiem tagad tikai padod zelta ķēdīti kaklā, neko citu nevajag, bet vecāka paaudze uz rotaslietām skatās citādāk, plašāk un dziļāk.”
Ņina Vasiļjeva uz pulciņa nodarbībām ieradās, izrotājusies ar pašas darinātu rotaslietu komplektu no pērlītēm, kurā ietilpa kaklarota, aproces un auskari: “Es mīlu skaisti iz- skatīties, tāpēc cenšos likt lietā savas jaunās prasmes. Vispār man ļoti patīk rokdarbi, skolā biju vizuālās mākslas skolotāja un vadīju dekoratīvās mākslas pulciņu. Ja šodien šeit būtu skola, ar prieku mācītu bērniem arī pērlīšu izstrādājumu izgatavošanas noslēpumus. Tagad tas viss vairāk dvēselei un pašas priekam.”
Pensionētā pārdevēja Genādija Kuriloviča: “Nāku un daru, jo nevaru dzīvot, neko nedarot. Cilvēkam vajag kaut kādu nodarbi, lai dzīve ritētu interesantāk. Pati neko neizgudroju, skatos, ko pārējās pulciņa sievietes dara, un cenšos tikt viņām līdzi. Manā jaunībā par tādām pērlītēm pat nojausmas nebija, ciemata veikalā neko tamlīdzīgu netirgoja. Toties lielos daudzumos pārdevām zivis baltkrieviem — par to gan saglabājušās spilgtas atmiņas!”
Tatjana Prašmute: “Savulaik skolā strādāju par pavāra palīgu, tagad esmu šo telpu apkopēja. Uz pulciņu atnācu ar bažām — sākumā domāju, ka tas nav domāts man. Bet pamēģināju un sapratu, ka vairs bez tā nevaru!”
Juris ROGA
 |  |
19.03.10
Pērlīšu burvīgās pārvērtības
No 18. marta bibliotēkā ir skatāma interešu kluba "Bitīte"
rokdarbnieču pērļu rotājumu izstāde
rokdarbnieču pērļu rotājumu izstāde
11.03.10
Veido rokdarbu kolekciju, sapņo par darbu ārzemēs
Avots: Ezerzeme
23. februāris 2010, 18:14
Juris ROGA
23. februāris 2010, 18:14
Viena no jaunākajām Piedrujas rokdarbniecēm Anastasija Vasiļjeva gatavo izrādīšanai plašākai publikai savus rokdarbus — ierāmētas nelielas krustdūrienā izšūtas gleznas, kas iztālēm atgādina fotogrāfijas. Izstāde ieplānota Piedrujas tautas bibliotēkas telpās.
Deviņpadsmitgadīgā jauniete savulaik pabeigusi Piedrujas pamatskolu un Daugavpils 1. arodvidusskolā apguvusi sekretāres-referentes profesiju. Izšūt meitene sākusi vēl arodskolā, lai lietderīgi aizpildītu no mācībām brīvo laiku. Šīs darbiņš viņai labi padodas, iespējams, pateicoties gēniem, jo Anastasijas mamma ir ļoti laba māksliniece — rokdarbniece. Diemžēl šobrīd bijusī Piedrujas pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja ir bezdarbniece, par kādu kļuvusi sakarā ar mācību iestādes slēgšanu.
Pagaidām Anastasija tikai attīsta savu rokdarbnieces talantu, bet pēc pirmajiem darbiem var spriest, ka viņu gaida panākumi. Tiesa, to nav daudz, tapuši kādi 15, turklāt daži jau nonākuši citu cilvēku īpašumā, jo jauniete tos dāvinājusi draugiem un tuviniekiem. Arī vislielākais izšuvums, kura izmēri salīdzināmi ar A3 formāta lapu, ticis uzdāvināts.
Anastasija: “Pārdot savus darbus neesmu mēģinājusi. Arī šī izstāde, kuru gatavoju, būs pirmā. Nākotnē esmu iecerējusi sataisīt šādu darbu kolekciju, jo man taps vēl vairākas jaunas krustdūrienā izšūtas gleznas. Visu daru pati, laika tam jāvelta krietni daudz, jo ir ne tikai jāizvēlas raksts, bet arī jāpiemeklē krāsas, vispār tas ir smalks darbs. Tematika? Man vairāk patīk dzīvnieki.”
Šobrīd Anastasija dzīvo pa mājām, bet vēlētos iekārtoties darbā, protams, ārzemēs. Viens mēģinājums jau bija. Aukles darbu Francijā jauniete atrada interneta portālā. Viņu nenobiedēja fakts, ka sazināties vajadzēs ar krievu-franču vārdnīcas palīdzību, jo šīs daudzu jauniešu sapņu valsts sarunvalodu skolā nemācīja. Ceļā uz svešo zemi jauniete nejutās gana droši, lai gan iepriekš bija visu labi izpētījusi un uzturēja sakarus ar uzticamiem cilvēkiem. Bet viss izrādījās labi, potenciālie darba devēji viņu sagaidīja lidostā, aizveda uz savām mājām, kuras atrodas nelielā pilsētiņā ST-LEO aptuveni 70 km no Parīzes. Kurš gan negrib kaut reizi savā dzīvē apmeklēt Parīzi? Jauniete, protams, ļoti priecājas par šo likteņa piespēlēto izdevību, kuru izmantojusi par visiem simts procentiem, jo Parīzē ir ko redzēt.
Franču ģimenē Anastasijai bija jāpieskata nepilnus trīs gadus vecs puisītis un pusotrgadīga meitenīte. Aukles darbu kontrolēja bērnu māmiņa, kura, lai gan atradās mājās, bet no plkst. 7 rītā līdz plkst. 10 vakarā ar bērniem bija jānodarbojas Anastasijai.
”Bērnu mamma šajā laikā ar bērniem praktiski nenodarbojās, izņemot to, ka palīdzēja man sapost bērnus pastaigām,” savos iespaidos dalās Anastasija. “Viņa lietoja internetu, atpūtās, kontrolēja mani un rūpējās par savu izskatu. Cik noprotu, aukle viņiem laikam tamdēļ arī vajadzīga — lai sieviete varētu labi izskatīties. Tikai nezinātājam aukles darbs šķiet viegls, patiesībā tā ir milzu atbildība, jo tie ir sveši bērni, arī darba samaksa būtībā atkarīga no viņu labsajūtas. Nedod Dievs, ja kurš pakrīt un sasitas — par to arī atvainoties nākas svešiem cilvēkiem. Mazulīte tikai vēl mācījās staigāt, bija ļoti smagi, bet man pie tiem cilvēkiem patika. Interesanti, ka nakts pasaciņu bērniem lasīja tētis, nevis mamma. Bija vēl citas interesantas nianses, kas Latvijas ģimenēm nav raksturīgas.”
Tiesa, nekāda lielā naudas pelnīšana jaunietei nesanāca, jo visai drīz svešajā valstī viņa nonāca slimnīcā, tādēļ nācās steidzīgi atgriezties Latvijā, kur dzīvo Anastasijas vecāki un divas māsas: jaunākā — Tatjana — Daugavpils 1. arodvidusskolā apgūst to pašu sekretāres-referentes profesiju, bet vecākā māsa dzīvo Daugavpilī, viņa šobrīd auklē mājās savu mazo bērnu. Pēc šī atgadījuma Latvijas ārstu zināšanas, pieredzi un prasmes jauniete vērtē augstāk nekā viņu kolēģu varēšanu Francijā. Šodien meitene atkal ir pilna apņēmības vēlreiz meklēt darbu ārzemēs, jo dzimtajā Piedrujā nav iespējas nopelnīt iztiku. Varbūt varētu meklēt darbu Latvijas lielpilsētās, bet arī tas nav īstais risinājums, domājot par tālāku nākotni. Turklāt jaunietei imponē fakts, ka ārzemēs var dziļāk iepazīt citu tautu, kultūru, atrast jaunus draugus.
Visiem, kuri grib iet viņas pēdās, Anastasija iesaka pirmām kārtām parūpēties par savu drošību: ”Lai kur brauktu, ir labi jāpazīst cilvēki, kuri visu organizē vai pie kuriem tu brauc. Pretējā gadījumā vari palikt viens pats ielas vidū. Ielaisties kādās sarunās ar pavisam svešiem ir liels risks. Bet kopumā — ir vērts riskēt. Ja man nebūtu gadījusies veselības ķibele, es būtu palikusi Francijā uz ilgāku laiku, jo dzimtenē darīt nav ko.”
Deviņpadsmitgadīgā jauniete savulaik pabeigusi Piedrujas pamatskolu un Daugavpils 1. arodvidusskolā apguvusi sekretāres-referentes profesiju. Izšūt meitene sākusi vēl arodskolā, lai lietderīgi aizpildītu no mācībām brīvo laiku. Šīs darbiņš viņai labi padodas, iespējams, pateicoties gēniem, jo Anastasijas mamma ir ļoti laba māksliniece — rokdarbniece. Diemžēl šobrīd bijusī Piedrujas pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja ir bezdarbniece, par kādu kļuvusi sakarā ar mācību iestādes slēgšanu.
Pagaidām Anastasija tikai attīsta savu rokdarbnieces talantu, bet pēc pirmajiem darbiem var spriest, ka viņu gaida panākumi. Tiesa, to nav daudz, tapuši kādi 15, turklāt daži jau nonākuši citu cilvēku īpašumā, jo jauniete tos dāvinājusi draugiem un tuviniekiem. Arī vislielākais izšuvums, kura izmēri salīdzināmi ar A3 formāta lapu, ticis uzdāvināts.
Anastasija: “Pārdot savus darbus neesmu mēģinājusi. Arī šī izstāde, kuru gatavoju, būs pirmā. Nākotnē esmu iecerējusi sataisīt šādu darbu kolekciju, jo man taps vēl vairākas jaunas krustdūrienā izšūtas gleznas. Visu daru pati, laika tam jāvelta krietni daudz, jo ir ne tikai jāizvēlas raksts, bet arī jāpiemeklē krāsas, vispār tas ir smalks darbs. Tematika? Man vairāk patīk dzīvnieki.”
Šobrīd Anastasija dzīvo pa mājām, bet vēlētos iekārtoties darbā, protams, ārzemēs. Viens mēģinājums jau bija. Aukles darbu Francijā jauniete atrada interneta portālā. Viņu nenobiedēja fakts, ka sazināties vajadzēs ar krievu-franču vārdnīcas palīdzību, jo šīs daudzu jauniešu sapņu valsts sarunvalodu skolā nemācīja. Ceļā uz svešo zemi jauniete nejutās gana droši, lai gan iepriekš bija visu labi izpētījusi un uzturēja sakarus ar uzticamiem cilvēkiem. Bet viss izrādījās labi, potenciālie darba devēji viņu sagaidīja lidostā, aizveda uz savām mājām, kuras atrodas nelielā pilsētiņā ST-LEO aptuveni 70 km no Parīzes. Kurš gan negrib kaut reizi savā dzīvē apmeklēt Parīzi? Jauniete, protams, ļoti priecājas par šo likteņa piespēlēto izdevību, kuru izmantojusi par visiem simts procentiem, jo Parīzē ir ko redzēt.
Franču ģimenē Anastasijai bija jāpieskata nepilnus trīs gadus vecs puisītis un pusotrgadīga meitenīte. Aukles darbu kontrolēja bērnu māmiņa, kura, lai gan atradās mājās, bet no plkst. 7 rītā līdz plkst. 10 vakarā ar bērniem bija jānodarbojas Anastasijai.
”Bērnu mamma šajā laikā ar bērniem praktiski nenodarbojās, izņemot to, ka palīdzēja man sapost bērnus pastaigām,” savos iespaidos dalās Anastasija. “Viņa lietoja internetu, atpūtās, kontrolēja mani un rūpējās par savu izskatu. Cik noprotu, aukle viņiem laikam tamdēļ arī vajadzīga — lai sieviete varētu labi izskatīties. Tikai nezinātājam aukles darbs šķiet viegls, patiesībā tā ir milzu atbildība, jo tie ir sveši bērni, arī darba samaksa būtībā atkarīga no viņu labsajūtas. Nedod Dievs, ja kurš pakrīt un sasitas — par to arī atvainoties nākas svešiem cilvēkiem. Mazulīte tikai vēl mācījās staigāt, bija ļoti smagi, bet man pie tiem cilvēkiem patika. Interesanti, ka nakts pasaciņu bērniem lasīja tētis, nevis mamma. Bija vēl citas interesantas nianses, kas Latvijas ģimenēm nav raksturīgas.”
Tiesa, nekāda lielā naudas pelnīšana jaunietei nesanāca, jo visai drīz svešajā valstī viņa nonāca slimnīcā, tādēļ nācās steidzīgi atgriezties Latvijā, kur dzīvo Anastasijas vecāki un divas māsas: jaunākā — Tatjana — Daugavpils 1. arodvidusskolā apgūst to pašu sekretāres-referentes profesiju, bet vecākā māsa dzīvo Daugavpilī, viņa šobrīd auklē mājās savu mazo bērnu. Pēc šī atgadījuma Latvijas ārstu zināšanas, pieredzi un prasmes jauniete vērtē augstāk nekā viņu kolēģu varēšanu Francijā. Šodien meitene atkal ir pilna apņēmības vēlreiz meklēt darbu ārzemēs, jo dzimtajā Piedrujā nav iespējas nopelnīt iztiku. Varbūt varētu meklēt darbu Latvijas lielpilsētās, bet arī tas nav īstais risinājums, domājot par tālāku nākotni. Turklāt jaunietei imponē fakts, ka ārzemēs var dziļāk iepazīt citu tautu, kultūru, atrast jaunus draugus.
Visiem, kuri grib iet viņas pēdās, Anastasija iesaka pirmām kārtām parūpēties par savu drošību: ”Lai kur brauktu, ir labi jāpazīst cilvēki, kuri visu organizē vai pie kuriem tu brauc. Pretējā gadījumā vari palikt viens pats ielas vidū. Ielaisties kādās sarunās ar pavisam svešiem ir liels risks. Bet kopumā — ir vērts riskēt. Ja man nebūtu gadījusies veselības ķibele, es būtu palikusi Francijā uz ilgāku laiku, jo dzimtenē darīt nav ko.”
Juris ROGA
Anastasijas Vasiļjevas šūto gleznu izstāde
"Izšūt ir tik vienkārši un skaisti ..."
"Izšūt ir tik vienkārši un skaisti ..."
Abonēt:
Ziņas (Atom)