16.03.11

Lielākā bagātība — bērni!
18. februāris 2011, 19:00
Piedrujas iedzīvotāja Žanna Skrepļenoka ir aktīva rokdarbnieču pulciņa “Bitīte” dalībniece. Nelielajam, bet saliedētajam šī pulciņa kolektīvam viņa piepulcējās viena no pēdējām, bet rokdarbos jau ir panākusi pārējās sievietes.

Žannas bērnība un skolas gadi ir pagājuši Piedrujas pagasta Lupandos. Viņa ir mācījusies Piedrujas pamatskolā, pēc tam apguva šuvējas profesiju Dagdas arodvidusskolā. Profesijas izvēle bija apzināta, lai gan Žannas vecākiem nebija nekādas saistības ar šo arodu. Viņas mamma strādāja fermā, tētis bija kombainieris. Redzēdama vecāku sūro ikdienu, meitene tobrīd nolēma, ka jāiemācās profesija, kas nav saistīta ar laukiem, bet dzīve iegrozījās tā, ka vienalga palika laukos. Krāslavas šūšanas fabrikā Žanna nostrādāja četrus ar pusi gadus. Lai arī šuvējas darbs izrādījās smags, jaunietei tas patika un šūšana viņai padevās. Vispār darba posma sākums katra cilvēka dzīvē jau pats par sevi ir interesants laiks, turklāt padomju varas gados šuvējas varēja labi nopelnīt. Lielākais mīnuss šuvējas karjerā ir monotonais darbs — no rīta līdz vakaram ir jāveic viena un tā pati operācija.

Apprecējusies ar piedrujieti, vārdā Jānis, Žanna pameta fabriku un atgriezās dzimtajā pusē. Ģimenes lielākā bagātība — bērni! Pasaulē nāca Jekaterina, pēc tam Ludmila un visbeidzot arī mantinieks — Laimonis. Vecākā meita, pabeigusi Rīgas šuvēju skolu, aizbrauca uz Angliju. Ludmila ir Daugavpils universitātes studente, topošā krievu valodas filoloģe. Viņai rit pēdējais studiju gads. Mamma apgalvo, ka nekādu lielu plānu vidējai meitai pagaidām nav, vispirms jāpabeidz studijas, tad redzēs, kādas iespējas pavērsies un kādas ieceres varēs realizēt. Pats jaunākais bērns — Laimonis — mācās Indras vidusskolas 4. klasē. Viņš ir ļoti uzcītīgs un sekmīgs skolēns ar plašu interešu loku.

Puika dejo, spēlē teātri, mīl rokdarbus, spēlē basketbolu. Viņu arī ļoti interesē dators, tālab daudz ko datorzinībās apguvis patstāvīgi. Laimoņa jaunākā aizraušanās ir rokdarbi no pērlītēm. Šobrīd top dāvaniņas visām klases meitenēm. Sākumā puika mammai ierunājās par dāvanu vienai meitenei, bet drīz pats saprata, ka pārējām būs sāpīgi, tāpēc nolēma tuvojošos svētkos iepriecināt visas klasesbiedrenes. Vēl Laimonis ļoti daudz lasa, pat ļoti daudz. Viņš mājās izlasa visu, kas trāpās pa rokai: avīzi, žurnālu, grāmatu, enciklopēdiju. Hariju Poteru izlasījis jau otrreiz. Viņš ir arī čakls palīgs mammai un tētim mājās. Lai gan pēc dabas Laimonis ir kautrīgs, tomēr piedalās gandrīz visās skolas aktivitātēs, izņemot dziedāšanu. Dažreiz savai mammai atzīstas, ka reizēm viņam nav vēlēšanās piedalīties, bet negrib pievilt citus cilvēkus. “Laikam esmu labs psihologs, jo labi saprotu savus vienaudžus un skolotājus. Ja jau mani sauc, tad laikam esmu viņiem vajadzīgs,” mamma uzskata, ka tā spriež viņas puika.

Bijušās Piedrujas pamatskolas bērnus uz Indras skolu pārvadā jau divus gadus, bet arvien nav atrisināts jautājums par otru autobusu. Šodien ir tā, ka skolēni brauc agri un stundu skolā vienkārši gaida. Arī uz mājām autobuss ir jāgaida, tālab Laimoņa mamma priecājas, ka viņas bērns darbojas pulciņos un ir aizņemts.

Žanna: “Mums sola, ka otrs autobuss būs, bet, kamēr nav, bērni vienkārši zaudē apmēram divas stundas dienā. Pirmajā gadā bērni arī ļoti baidījās, jo nekad tik tālu nebija braukājuši.”

Vēl vairāk par viņiem uztraucās vecāki, bet laika gaitā visi ir apraduši ar jauno situāciju. Tas gan nepadara par nebijušu faktu, ka skolu slēgšana mūsu valstī reti kad un reti kur ir bijusi pilnībā pārdomāta.

Lai cik smaga lauku dzīve, Žanna šeit ir uz palikšanu: “Man nekad nav perinājusies galvā doma aizbraukt no valsts. Nē, jo Latvija ir mana dzimtene, te dzīvo mani tuvinieki. Tiesa, no laukiem gan gribējās aizbraukt, bet šādam solim vajag lielu sākuma kapitālu. Vispār esmu no tiem cilvēkiem, kuri nelabprāt maina dzīvesvietu, es mīlu stabilitāti. No Lupandiem uz Piedruju ar ģimeni pārcēlāmies 90. gadu sākumā, jo devos strādāt uz fermu, par to kolhozs piešķīra dzīvokli trīs dzīvokļu mājā. Kad sakās privatizācija, to izpirkām, pārdevām un nopirkām sev atsevišķu māju Piedrujā. Zemes pie mājas nedaudz, lopi uz ganībām jāved tālāk par kilometru. Varbūt tas arī nav tālu, bet vienalga neparocīgi — laiks iet. Bez gotiņām un citiem mājlopiem būtu grūti savilkt galus, neskatoties uz to, ka dzīvesbiedram ir pastāvīgs darbs — Jānis ir šoferis, brauc ar lielajām mašīnām. Es kolhoza pastāvēšanas pēdējos gados strādāju fermās, pēdējos 11 gadus — pamatskolā kā tehniskā darbiniece. Kad izglītības iestādi pirms pāris gadiem slēdza, paliku bez darba, jo neko citu vietā laukos nedabūsi. Neko mums arī neviens nesolīja. Turam savu saimniecību, tā kā vīrs ir tālbraucējs šoferis, tad lopi faktiski pilnībā ir uz maniem pleciem. Sava saimniecība mums dod iespēju izskolot bērnus, ja neko neturēt, tad neko nespētu dot bērniem. Jau otru mēnesi strādāju stipendiātu programmā, taču šie ienākumi ir nelieli un īslaicīgi. Ja skolas vietā pie mums kādreiz arī radīsies 2-3 darba vietas, laukus tas neglābs, tālab daudzu laucinieku vienīgā cerība ir pašu saimniecība.”

Par manu sarunbiedreni ļoti labi atsaucas vietējie ļaudis. Siltus vārdus viņai velta Tatjana Prašmute: “Žanna ir ļoti atsaucīga un izpalīdzīga. Atzīšos, ka pati šūt nemīlu, bet ģimenē bez tā nekādi nevar. Sarežģītākos darbus, piemēram, piešūt rāvējslēdzi, uzticu Žannai, kura ir kā burvju nūjiņa — visu izdara ātri, precīzi un skaisti. Man bieži nākas lūgt viņas palīdzību, un viņa ir lielisks cilvēks!”

Pensionāre Regīna Žmeido: “Es savulaik mācīju bērniem matemātiku Piedrujas skolā, Žanna ir viena no manām centīgākajām skolniecēm. Viņa nebija teicamniece, bet mācījās atbilstoši savām spējām. Labs skolēns ir ne tikai tas, kurš mācās uz teicami, bet tas, kurš ir arī centīgs un pret mācībām izturas ar mīlestību.

Žannas prasmes bērnu audzināšanā novērtē pensionāre Marija Kazaķeviča: “Jūs piekritīsiet, ka mana un mūsu bērnu paaudze ļoti atšķiras no tagadējās paaudzes tieši audzināšanas jomā. Mēs un mūsu bērni vispirms zināja pienākumus, zināja, ka no viņiem prasa atbildību, tikai pēc tam dziļāk otrajā plānā bija tiesības. Tagadējie bērni lielākoties uzskata, ka viņiem kāds kaut ko parādā, bet par savu atbildību nerunā un nezina, jo skola un sabiedrība viņiem ieborē tikai tiesības. Patiesībā priekš-plānā jāceļ pienākumi, jo tikai tā var izaudzināt krietnus cilvēkus. Žannas bērniem pienākumi ir svēta lieta, tālab nešaubos, ka nākotnē viņas meitas būs lieliskas sievas saviem izredzētajiem un dēls izaugs par krietnu vīru.”

Juris ROGA
Neizsīks un neapstāsies!
18. februāris 2011, 19:01
Piedrujas bibliotēkā uz entuziasma pamatiem jau gadu darbojas rokdarbnieču pulciņš “Bitīte”, kuru apmeklē vietējās sievietes. Pulciņam nav konkrēta novirziena, katrs dalībnieks izvēlas darīt to, kas viņam pašam vairāk pie sirds. Laika gaitā tomēr virsroku guva izstrādājumi no pērlītēm, ar ko aizrāvušās praktiski visas dalībnieces.

Par godu pulciņa pirmajai gadskārtai, “Bitītes” izveides iniciatore un Piedrujas bibliotekāre Jeļena Račicka sarīkoja pērlīšu izstrādājumu izstādi, kurā ir ap simts dažādu smalku rokdarbu. Lielākoties tās ir kaklarotas, tostarp arī ļoti krāš-ņas, bet ir arī tapušas dažādas puķes no pērlītēm. Sievietes mēģina izgatavot arī neliela izmēra rotaslietas, piemēram, gredzenus.

Sevišķi daudz jaunu ideju piespēlē Ņina Vasiļjeva un Regīna Žmeido, kuras pulciņa vērtīgumu visupirms saskata regulārā kontaktēšanās iespējā cilvēkiem ar kopīgām interesēm: “Gadās, ka nevaram sagaidīt dienu un laiku, kad jāpulcējas kopā, tāpēc bibliotēkā ierodamies neplānoti. Uz to, lai no pērlītēm izgatavoju puķes, mani “pabīdīja” meita, kura ieraudzīja šo krāšņumu internetā un jautāja: “Mamma, tu vari tādas uztaisīt?” Manas pirmās darinātās puķes bija gerberas, pēc tam tapa arī citas. Visus rokdarbus taisu dāvanām, daudz kas jau ir uzdāvināts radiem, draugiem, paziņām.”

Dažas citas rokdarbu pulciņa dalībnieces padalījās savos iespaidos pēc gadu ilga darba. Starp citu, pašā svarīgākajā jautājumā valdīja dziļa vienprātība, proti, ka nepienāks tāds laiks, kad pulciņa darbība izsīks un apstāsies.

Marija Kazaķeviča: “Ar savu aktīvu darbību vietējām tenkotājām aizbāzām mutes. Lai runā, ko grib, bet mums ir konkrēts rezultāts. Nesen sagatavoju sūtīšanai paku ar bižutēriju uz Jelgavu saviem tuviniekiem. Visi mani radi, paziņas ar lielu prieku pieņem šīs dāvanas, jo tās ir ļoti skaistas un mūsdienīgas, turklāt tās glabā roku siltumu. Man arī tas sanāk lētāk nekā pirkt veikalā. Dāvināju tās brāļadēla sievai, kura dzīvo Daugavpilī — viņa tūlīt pielaikoja, un acīs bija ļoti liels prieks. Man nekas nepaliek skapī, visam rodu pielietojumu. Cik iztērējos — neskaitu. Es netaisu puķes, tikai rotaslietas.”

Tatjana Prašmute: “Divās istabās mītam četri: es, vīrs un divi dēli. Rokdarbi pamatā top vakaros, bet viens otram netraucējam. Es ar savu darbu izvietojos pie mazā tējas galdiņa, viņi skatās televizoru. Visus savus pašas izgatavotos rotājumus sadāvināju uz Ziemassvētkiem. Speciāli vīriešiem no pērlītēm neko netaisīju, bet dažas mūsu sievietes gan ir mēģinājušas radīt arī tādus darbus.”

Raisa Anetjko: “Mans vīrs pats palūdza sataisīt viņam krāšņu rokassprādzi, ļoti laba izdevās. Protams, darinot rokassprādzi vīrieša rokai, vajag izmantot izturīgākus materiālus — diega vietā izmantoju makšķerauklu. Arī pati rokassprādze ir platāka nekā tradicionālā. Bet izgatavošanas princips ir viens un tas pats, tikai vīriešiem domātās rotaslietas vizuāli ir nedaudz citādākas. Viņiem var taisīt pērlīšu jostas, kaklasaites, mobilajiem somiņas un daudz ko citu. Ļoti plašs spektrs.”

Juris ROGA