28.02.10

Adatiņa — maza sieva, lielu darbu šūdināja...

Avots: Ezerzeme
19. februāris 2010, 16:06


Šāds moto dots Marijas Kazakevičas adījumu un krustdūriena tehnikā izšūto linu gleznu izstādei, kas līdz martam apskatāma Piedrujas tautas bibliotēkā. Pirms gada Marija nosvinēja apaļu dzīves jubileju, šī viņas pirmā publiskā izstāde faktiski vērtējama kā neliela atskaite par mūža veikumu — pensionāre ir rokdarbniece kopš jaunības gadiem, un viņas darbi atrodami daudzu ģimeņu mājās.

”Es adu, izšuju krustdūriena un gludizšuvuma tehnikā, jaunībā ar arklu dārzu aru, protu ar izkapti pļaut, vārdu sakot, — esmu īsta lauku sieviete,” ne bez lepnuma uzsver Marija, kuras dzīve bija darbiem un notikumiem piesātināta. “Mana bērnība un jaunības gadi pagāja sādžā Berjozki, kur vecākiem bija lauku mājas netālu no pagrieziena uz Indru. Mamma agri palika atraitne — mans tētis krita frontē. Viņa viena audzināja četrus bērnus: bijām trīs māsas un brālis, kurš arī gāja bojā jau miera gados, dienot armijā manevru laikā. Neskatoties uz smagajiem pārdzīvojumiem, mamma saglabāja možu garu un ilgu laiku izskatījās ļoti jauna — viņu nevarēja atšķirt no manas vecākās māsas.”

Marija ieguva vidējo izglītību Indras vidusskolā, taču tālāk viņai mācīties nesanāca, jo nebija naudas pat ceļam, lai aizbrauktu uz tuvāko pilsētu — Krāslavu. Lai arī bijusi ļoti čakla skolniece un atzīmes atestātā bijušas ļoti labas, tas viņas dzīvē neko nemainīja. Tieši tobrīd valsts pārtrauca izmaksāt pensiju apgādnieka zaudējuma gadījumā un nācās domāt par izdzīvošanu. Pensionāre atceras, ka 1957. gads bija vissmagākais, nabadzība vislielākā, par darbu kolhozniekiem neko nemaksāja. Agrāk faktiski katrā ciematā bija savs kolhozs, tad vairākus apvienoja, izveidojot kolhozu “Sovetskaja Latvija”. Marija aizgāja kolhozā par vienkāršu laukstrādnieci, pēc pāris gadiem viņai piedāvāja iet uz kantori par grāmatvedi, kura aprēķināja algas. Gāja laiks, padomju saimniecībās kolhozos ieviesa dispečerus, Marija pārgāja šajā darbā, nostrādāja līdz aiziešanai pensijā — 17 gadus.

Marijas pašas ģimenē auga divi dēli, kurus viņa arī audzināja viena, dzīvojot pie mammas. Par pārticību nebija ne runas, lai kaut kā savilktu galus un izdzīvotu, viņa pievērsās rokdarbiem. Apkārtnes sievietes nemācēja vai arī negribēja pašas darināt smalkas lietas, viņas labprāt iegādājās Marijas darinātās apmales gultai rišeljē tehnikā, kuras stiprināja pie matrača, lai saklātā gulta izskatītos īpaši skaisti. Mūsdienās diez vai kādās mājās kaut ko tamlīdzīgu ieraudzīsim, bet tolaik tas bija iecienīts dekors. Marijas jaunībā arī sienas tepiķi bija liels retums, tālab rokdarbnieces izšūtie panno bija pieprasīti, un saimnieces ar tiem dekorēja savas mājas sienas.

”Norēķinājās dažādi, arī ar sienu govij, jo tā sagatavošana man bija problēma,” atceras Marija. “Kolhozs privātajiem ierādīja sliktākās siena pļavas, kas no mājām atradās līdz pat 10-12 kilometrus tālu. Bija sarežģīti nopļaut, izžāvēt un atvest, lai lietus nesamērcē. Tā es apgādāju savu ģimeni.

Man nebija laika žēlot sevi, domāt, ka pašas dzīve nav iekārtota. Es izmantoju savas rokdarbnieces prasmes, lai lēti pašūtu sev apģērbu. Atceros, aizbraucu uz Krāslavu, nopirku par kapeikām metrā audumu, vakarā pašuvu kleitu un rītā devos tajā uz darbu. Lai audums nedārgs, bet kleita bija jauna un skaista, ļāva man kolektīvā justies līdzvērtīgai citiem.”

Šodien Marija dzīvo mājā Piedrujas ciematā, kuru sākumā iedalīja kolhozs, bet pēc tam privatizācijas gaitā viņa ieguva īpašumā. Patiesībā tā ir puse mājas, otrā galā dzīvo cita ģimene. Pensionārei šeit pieder kādas 30 āri piemājas zemes, ar ko viņa ir pilnībā apmierināta. Marija arī savlaicīgi parūpējās par aku un šodien neizjūt nekādas ūdens- apgādes problēmas, kuras nomoka piedrujiešus.

”Tā kā biju dispečere, labi zināju, kādas problēmas sagādāja dziļurbuma sūkņa nomaiņa,” stāsta sirmgalve. “Sapratu, ka, līdzko beigs pastāvēt kolhozs, sāksies sarežģījumi ūdensapgādē. Nolēmu izrakt aku, daži par mani smējās, bet laiks pierādīja, ka rīkojos pareizi un tālredzīgi. Tagad ūdeni no manas akas smeļ arī citi, kad centralizētā ūdensapgāde ir pārtraukta. Savulaik varēju ierīkot ūdensvadu, bet šīs mājas uzbūvētas viena pie otras uz avotiem bagātas zemes. Kad šo ciematu būvēja, kāpurķēžu traktori stiga zemē līdz kabīnei. Starp manu māju un kūti regulāri uzkrājās ūdens, kuru izsūknēja, bēra tur šķembas un granti. Kad sāka rakt tranšejas ūdensvadam un ierīkot pieslēgumus, nevienu nelaidu pagalmā, jo te atkal visu saārdītu un atsāktos vecās problēmas. Es labi iztieku ar aku.”

Arī pensijā Marija turpina darināt skaistus darbus, jo nespēj sēdēt bez darba. Vispār rokdarbus nepārtrauca darināt nekad, izņemot vasaras laiku, kad jāpastrādā piemājas dārziņā. Viņa lepojas ar dēliem, kuri veiksmīgi iekārtojuši savu dzīvi: Jurijs — dzīvo Jelgavā, strādā par dzelzceļnieku-mašīnistu, Pjotrs — iekārtojies lielā autoservisā Krāslavā. Marijai ir viens mazdēls, trīs mazmeitas, divas mazmazmeitas un mazmazdēls.

Dzīves grūtībās norūdīta Marija ļoti apdomīgi rīkojās, kad sākās privatizācijas laiks. No visiem īpašumiem, kurus varēja atgūt, paņēma tikai mežu, no pārējās zemes atteicās, jo zināja, ka bērniem nebūs laika palīdzēt to kopt, un saprata, ka tiem, kuri zemi nekops, agrāk vai vēlāk piemēros kaut kādas sankcijas.

Juris ROGA


10.02. - 25.02.2010
Marijas Kazakevičas krustdūriena tehnikā šūto gleznu izstāde
"Adatiņa - maza sieva, lielu darbu šūdināja"







Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru