rokdarbnieču pērļu rotājumu izstāde
19.03.10
Pērlīšu burvīgās pārvērtības
No 18. marta bibliotēkā ir skatāma interešu kluba "Bitīte"
rokdarbnieču pērļu rotājumu izstāde
rokdarbnieču pērļu rotājumu izstāde
11.03.10
Veido rokdarbu kolekciju, sapņo par darbu ārzemēs
Avots: Ezerzeme
23. februāris 2010, 18:14
Juris ROGA
23. februāris 2010, 18:14
Viena no jaunākajām Piedrujas rokdarbniecēm Anastasija Vasiļjeva gatavo izrādīšanai plašākai publikai savus rokdarbus — ierāmētas nelielas krustdūrienā izšūtas gleznas, kas iztālēm atgādina fotogrāfijas. Izstāde ieplānota Piedrujas tautas bibliotēkas telpās.
Deviņpadsmitgadīgā jauniete savulaik pabeigusi Piedrujas pamatskolu un Daugavpils 1. arodvidusskolā apguvusi sekretāres-referentes profesiju. Izšūt meitene sākusi vēl arodskolā, lai lietderīgi aizpildītu no mācībām brīvo laiku. Šīs darbiņš viņai labi padodas, iespējams, pateicoties gēniem, jo Anastasijas mamma ir ļoti laba māksliniece — rokdarbniece. Diemžēl šobrīd bijusī Piedrujas pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja ir bezdarbniece, par kādu kļuvusi sakarā ar mācību iestādes slēgšanu.
Pagaidām Anastasija tikai attīsta savu rokdarbnieces talantu, bet pēc pirmajiem darbiem var spriest, ka viņu gaida panākumi. Tiesa, to nav daudz, tapuši kādi 15, turklāt daži jau nonākuši citu cilvēku īpašumā, jo jauniete tos dāvinājusi draugiem un tuviniekiem. Arī vislielākais izšuvums, kura izmēri salīdzināmi ar A3 formāta lapu, ticis uzdāvināts.
Anastasija: “Pārdot savus darbus neesmu mēģinājusi. Arī šī izstāde, kuru gatavoju, būs pirmā. Nākotnē esmu iecerējusi sataisīt šādu darbu kolekciju, jo man taps vēl vairākas jaunas krustdūrienā izšūtas gleznas. Visu daru pati, laika tam jāvelta krietni daudz, jo ir ne tikai jāizvēlas raksts, bet arī jāpiemeklē krāsas, vispār tas ir smalks darbs. Tematika? Man vairāk patīk dzīvnieki.”
Šobrīd Anastasija dzīvo pa mājām, bet vēlētos iekārtoties darbā, protams, ārzemēs. Viens mēģinājums jau bija. Aukles darbu Francijā jauniete atrada interneta portālā. Viņu nenobiedēja fakts, ka sazināties vajadzēs ar krievu-franču vārdnīcas palīdzību, jo šīs daudzu jauniešu sapņu valsts sarunvalodu skolā nemācīja. Ceļā uz svešo zemi jauniete nejutās gana droši, lai gan iepriekš bija visu labi izpētījusi un uzturēja sakarus ar uzticamiem cilvēkiem. Bet viss izrādījās labi, potenciālie darba devēji viņu sagaidīja lidostā, aizveda uz savām mājām, kuras atrodas nelielā pilsētiņā ST-LEO aptuveni 70 km no Parīzes. Kurš gan negrib kaut reizi savā dzīvē apmeklēt Parīzi? Jauniete, protams, ļoti priecājas par šo likteņa piespēlēto izdevību, kuru izmantojusi par visiem simts procentiem, jo Parīzē ir ko redzēt.
Franču ģimenē Anastasijai bija jāpieskata nepilnus trīs gadus vecs puisītis un pusotrgadīga meitenīte. Aukles darbu kontrolēja bērnu māmiņa, kura, lai gan atradās mājās, bet no plkst. 7 rītā līdz plkst. 10 vakarā ar bērniem bija jānodarbojas Anastasijai.
”Bērnu mamma šajā laikā ar bērniem praktiski nenodarbojās, izņemot to, ka palīdzēja man sapost bērnus pastaigām,” savos iespaidos dalās Anastasija. “Viņa lietoja internetu, atpūtās, kontrolēja mani un rūpējās par savu izskatu. Cik noprotu, aukle viņiem laikam tamdēļ arī vajadzīga — lai sieviete varētu labi izskatīties. Tikai nezinātājam aukles darbs šķiet viegls, patiesībā tā ir milzu atbildība, jo tie ir sveši bērni, arī darba samaksa būtībā atkarīga no viņu labsajūtas. Nedod Dievs, ja kurš pakrīt un sasitas — par to arī atvainoties nākas svešiem cilvēkiem. Mazulīte tikai vēl mācījās staigāt, bija ļoti smagi, bet man pie tiem cilvēkiem patika. Interesanti, ka nakts pasaciņu bērniem lasīja tētis, nevis mamma. Bija vēl citas interesantas nianses, kas Latvijas ģimenēm nav raksturīgas.”
Tiesa, nekāda lielā naudas pelnīšana jaunietei nesanāca, jo visai drīz svešajā valstī viņa nonāca slimnīcā, tādēļ nācās steidzīgi atgriezties Latvijā, kur dzīvo Anastasijas vecāki un divas māsas: jaunākā — Tatjana — Daugavpils 1. arodvidusskolā apgūst to pašu sekretāres-referentes profesiju, bet vecākā māsa dzīvo Daugavpilī, viņa šobrīd auklē mājās savu mazo bērnu. Pēc šī atgadījuma Latvijas ārstu zināšanas, pieredzi un prasmes jauniete vērtē augstāk nekā viņu kolēģu varēšanu Francijā. Šodien meitene atkal ir pilna apņēmības vēlreiz meklēt darbu ārzemēs, jo dzimtajā Piedrujā nav iespējas nopelnīt iztiku. Varbūt varētu meklēt darbu Latvijas lielpilsētās, bet arī tas nav īstais risinājums, domājot par tālāku nākotni. Turklāt jaunietei imponē fakts, ka ārzemēs var dziļāk iepazīt citu tautu, kultūru, atrast jaunus draugus.
Visiem, kuri grib iet viņas pēdās, Anastasija iesaka pirmām kārtām parūpēties par savu drošību: ”Lai kur brauktu, ir labi jāpazīst cilvēki, kuri visu organizē vai pie kuriem tu brauc. Pretējā gadījumā vari palikt viens pats ielas vidū. Ielaisties kādās sarunās ar pavisam svešiem ir liels risks. Bet kopumā — ir vērts riskēt. Ja man nebūtu gadījusies veselības ķibele, es būtu palikusi Francijā uz ilgāku laiku, jo dzimtenē darīt nav ko.”
Deviņpadsmitgadīgā jauniete savulaik pabeigusi Piedrujas pamatskolu un Daugavpils 1. arodvidusskolā apguvusi sekretāres-referentes profesiju. Izšūt meitene sākusi vēl arodskolā, lai lietderīgi aizpildītu no mācībām brīvo laiku. Šīs darbiņš viņai labi padodas, iespējams, pateicoties gēniem, jo Anastasijas mamma ir ļoti laba māksliniece — rokdarbniece. Diemžēl šobrīd bijusī Piedrujas pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja ir bezdarbniece, par kādu kļuvusi sakarā ar mācību iestādes slēgšanu.
Pagaidām Anastasija tikai attīsta savu rokdarbnieces talantu, bet pēc pirmajiem darbiem var spriest, ka viņu gaida panākumi. Tiesa, to nav daudz, tapuši kādi 15, turklāt daži jau nonākuši citu cilvēku īpašumā, jo jauniete tos dāvinājusi draugiem un tuviniekiem. Arī vislielākais izšuvums, kura izmēri salīdzināmi ar A3 formāta lapu, ticis uzdāvināts.
Anastasija: “Pārdot savus darbus neesmu mēģinājusi. Arī šī izstāde, kuru gatavoju, būs pirmā. Nākotnē esmu iecerējusi sataisīt šādu darbu kolekciju, jo man taps vēl vairākas jaunas krustdūrienā izšūtas gleznas. Visu daru pati, laika tam jāvelta krietni daudz, jo ir ne tikai jāizvēlas raksts, bet arī jāpiemeklē krāsas, vispār tas ir smalks darbs. Tematika? Man vairāk patīk dzīvnieki.”
Šobrīd Anastasija dzīvo pa mājām, bet vēlētos iekārtoties darbā, protams, ārzemēs. Viens mēģinājums jau bija. Aukles darbu Francijā jauniete atrada interneta portālā. Viņu nenobiedēja fakts, ka sazināties vajadzēs ar krievu-franču vārdnīcas palīdzību, jo šīs daudzu jauniešu sapņu valsts sarunvalodu skolā nemācīja. Ceļā uz svešo zemi jauniete nejutās gana droši, lai gan iepriekš bija visu labi izpētījusi un uzturēja sakarus ar uzticamiem cilvēkiem. Bet viss izrādījās labi, potenciālie darba devēji viņu sagaidīja lidostā, aizveda uz savām mājām, kuras atrodas nelielā pilsētiņā ST-LEO aptuveni 70 km no Parīzes. Kurš gan negrib kaut reizi savā dzīvē apmeklēt Parīzi? Jauniete, protams, ļoti priecājas par šo likteņa piespēlēto izdevību, kuru izmantojusi par visiem simts procentiem, jo Parīzē ir ko redzēt.
Franču ģimenē Anastasijai bija jāpieskata nepilnus trīs gadus vecs puisītis un pusotrgadīga meitenīte. Aukles darbu kontrolēja bērnu māmiņa, kura, lai gan atradās mājās, bet no plkst. 7 rītā līdz plkst. 10 vakarā ar bērniem bija jānodarbojas Anastasijai.
”Bērnu mamma šajā laikā ar bērniem praktiski nenodarbojās, izņemot to, ka palīdzēja man sapost bērnus pastaigām,” savos iespaidos dalās Anastasija. “Viņa lietoja internetu, atpūtās, kontrolēja mani un rūpējās par savu izskatu. Cik noprotu, aukle viņiem laikam tamdēļ arī vajadzīga — lai sieviete varētu labi izskatīties. Tikai nezinātājam aukles darbs šķiet viegls, patiesībā tā ir milzu atbildība, jo tie ir sveši bērni, arī darba samaksa būtībā atkarīga no viņu labsajūtas. Nedod Dievs, ja kurš pakrīt un sasitas — par to arī atvainoties nākas svešiem cilvēkiem. Mazulīte tikai vēl mācījās staigāt, bija ļoti smagi, bet man pie tiem cilvēkiem patika. Interesanti, ka nakts pasaciņu bērniem lasīja tētis, nevis mamma. Bija vēl citas interesantas nianses, kas Latvijas ģimenēm nav raksturīgas.”
Tiesa, nekāda lielā naudas pelnīšana jaunietei nesanāca, jo visai drīz svešajā valstī viņa nonāca slimnīcā, tādēļ nācās steidzīgi atgriezties Latvijā, kur dzīvo Anastasijas vecāki un divas māsas: jaunākā — Tatjana — Daugavpils 1. arodvidusskolā apgūst to pašu sekretāres-referentes profesiju, bet vecākā māsa dzīvo Daugavpilī, viņa šobrīd auklē mājās savu mazo bērnu. Pēc šī atgadījuma Latvijas ārstu zināšanas, pieredzi un prasmes jauniete vērtē augstāk nekā viņu kolēģu varēšanu Francijā. Šodien meitene atkal ir pilna apņēmības vēlreiz meklēt darbu ārzemēs, jo dzimtajā Piedrujā nav iespējas nopelnīt iztiku. Varbūt varētu meklēt darbu Latvijas lielpilsētās, bet arī tas nav īstais risinājums, domājot par tālāku nākotni. Turklāt jaunietei imponē fakts, ka ārzemēs var dziļāk iepazīt citu tautu, kultūru, atrast jaunus draugus.
Visiem, kuri grib iet viņas pēdās, Anastasija iesaka pirmām kārtām parūpēties par savu drošību: ”Lai kur brauktu, ir labi jāpazīst cilvēki, kuri visu organizē vai pie kuriem tu brauc. Pretējā gadījumā vari palikt viens pats ielas vidū. Ielaisties kādās sarunās ar pavisam svešiem ir liels risks. Bet kopumā — ir vērts riskēt. Ja man nebūtu gadījusies veselības ķibele, es būtu palikusi Francijā uz ilgāku laiku, jo dzimtenē darīt nav ko.”
Juris ROGA
Anastasijas Vasiļjevas šūto gleznu izstāde
"Izšūt ir tik vienkārši un skaisti ..."
"Izšūt ir tik vienkārši un skaisti ..."
03.03.10
Bibliotēka uzņemas kultūras centra lomu
Avots: Ezerzeme
19. februāris 2010, 16:12
Juris ROGA
19. februāris 2010, 16:12
Piedrujas pamatskolas slēgšana bijusi kā rūgtas mieles vietējiem iedzīvotājiem, kuru bērni tagad turpina izglītoties citās skolās: Indrā, kurp brauc vairākums bijušās Piedrujas pamatskolas audzēkņu, kā arī Kalniešos un pat Krāslavā. Kāds desmits skolotāju un iestādes dar-binieku papildināja bezdarbnieku rindas, tomēr vienai daļai paveicās, viņiem ir darbs. Pamatskolas ēka šobrīd stāv neizmantota, izņemot dažas telpas vienā spārnā, kur darbojas Piedrujas tautas bibliotēka.
Bibliotekāre Jeļena Račicka pa-stāstīja, ka šovasar bibliotēka paplašinājusi savas telpas uz slēgtās pamatskolas telpu rēķina. Tagad šeit ir ērta lasītava, pasākumu zāle, kurā pirmais bija Jaungada eglītes pasākums, datoru zāle, kurā aprīkotas ar datortehniku sešas darbavietas, abonementa telpa, kur ir bibliotekāres datorizētā darba vieta un vēl viens dators apmeklētājiem, kuri vēlas nopietni strādāt internetā ar tekstiem vai citiem dokumentiem. Bibliotēkas telpās iekārtots neliels bērnu stūrītis, par kuru neizsīkst bērnu interese. Ir arī labs grāmatu fonds, kurā atrodas vairāk nekā seši tūkstoši grāmatu, tajā skaitā nepilns pustūkstotis preses izdevumu. Divu gadu laikā, gatavojoties iestādes akreditācijai, bibliotekāre atbrīvojusi plauktus no liekā grāmatu kalna, atstāta pieprasītākā un labākā literatūra. Slēdzot skolu, bibliotēka tika papildināta ar noderīgu mācību literatūru latviešu valodā.
Turklāt visas telpas rudenī ir lielākā vai mazākā apjomā remontētas. Materiālus remontam pagasts sagādāja vēl pirms bibliotekāres atvaļinājuma. Atgriezusies darbā, kopā ar apkopēju Tatjanu Prašmuti viņa iesāka remontu, vēlāk tika iedoti papildus strādnieki, lai darbs sokas raitāk.
Jeļena: “Paldies visiem, kuri piedalījās iestādes remontā.”
Bibliotekāre novērojusi interesantu sakarību — pēc pamatskolas slēgšanas ir augusi vietējo ie-dzīvotāju interese par bibliotēku un tās piedāvātajiem pakalpojumiem. Pērn tika reģistrēts 171 lasītājs, tieši gada nogalē bibliotēku sāka apmeklēt cilvēki, kuri agrāk šurp negāja. Ne tikai sievietes, arī vīrieši ieinteresējušies par bibliotēku, turklāt viņus saista ne tikai iespēja šeit lietot datoru ar interneta pieslēgumu.
Jeļena: “Bibliotēkā pieejama laba satura metodiskā literatūra. Patiesībā daļa apmeklētāju tikai šeit uzzina, ka bibliotēkas fonds ir mūsdienīgs. Biju pārsteigta, kad kāds apmeklētājs pajautāja, kurā gadā bibliotēka pēdējoreiz iepirka jaunas grāmatas? Izrādās, viņš bija domājis, ka pēdējoreiz fonds papildināts padomju gados. Faktiski grāmatu fonds tika atjaunots katru gadu. Kad cilvēks pats paskatās plauktos, viņš ierauga daudz interesanta. Agrāk tika pasūtīts arī pietiekami bagāts jaunu avīžu un žurnālu klāsts, šobrīd ar to ir sliktāk: “Ezerzeme”, “Priusadebnoje hozaistvo”, “Lilit” un “1000 sovetov”, viss krievu valodā, jo pārsvarā bibliotēkas klienti ir krieviski lasošie. Es uzskatu, ka arī nelielais preses izdevumu klāsts nav slikti šajos krīzes laikos. Grāmatas mums arī vairāk ir krievu valodā, lai gan tagad arvien vairāk plaukti papildinās arī ar lasāmvielu latviešu valodā. Sevišķi aktīvi latviski lasa jaunatne, kura mācās vai studē.”
Piedrujas bibliotēka nestrādā pirmdien, toties sestdienās šeit ir kā bišu stropā. Šī ir diena, kad bibliotēkā pulcējas vietējie bērni, kuri nedēļas laikā mācās savās jaunajās izglītības iestādēs un ceļā pavadītā laika dēļ netiek pie datoriem skolā. Ikdienā bibliotēku apmeklē un datorus lieto arī gados jauni bezdarbnieki. Pagaidām gan bibliotekāre nevar palielīties, ka daudzi cilvēki izmantotu iespēju apmaksāt savus rēķinus internetbankā, tomēr daži to jau dara un nākotnē būs vēl.
“Otrdienās no plkst. 11 līdz plkst. 13 praktizēju konsultatīvas stundas, uz šodienu tās apmeklē divi cilvēki — sieviete un vīrietis. Zinu, būs vēl gribētāji, vienkārši pie mums cilvēki ilgi iešūpojas,” skaidro bibliotekāre.
Piedrujas bibliotēkā uz entuziasma pamatiem, bez jēlkāda finansējuma darbojas jauns rokdarbnieču pulciņš, kuru apmeklē kādas desmit sievietes. Tam nav konkrēta novirziena, katrs dalībnieks dara, kas viņam vairāk pie sirds. Tā nesen pensionētā mājturības skolotāja Regīna Žmeido, kura daudz darījusi pamatskolas labā, atnesa no krāsu papīra veidotu gulbi, kas visiem iepatikās, un pulciņa dalībnieces sagribēja pašas tādu sataisīt. Kādai sokas ātrāk, citai lēnāk, bet darbs rit. Cita dalībniece atnesa savus tamborējumus, arī tie izraisīja pārējo interesi. Pēc skolas slēgšanas bibliotēka nu ir kļuvusi par kultūras centru, kura lomu vēl tikai sāk izjust vietējie. Agrāk, kad bibliotēka bija pie skolas sāna, te vairāk apgrozījās tieši bērni.
Bibliotekāre Jeļena Račicka pa-stāstīja, ka šovasar bibliotēka paplašinājusi savas telpas uz slēgtās pamatskolas telpu rēķina. Tagad šeit ir ērta lasītava, pasākumu zāle, kurā pirmais bija Jaungada eglītes pasākums, datoru zāle, kurā aprīkotas ar datortehniku sešas darbavietas, abonementa telpa, kur ir bibliotekāres datorizētā darba vieta un vēl viens dators apmeklētājiem, kuri vēlas nopietni strādāt internetā ar tekstiem vai citiem dokumentiem. Bibliotēkas telpās iekārtots neliels bērnu stūrītis, par kuru neizsīkst bērnu interese. Ir arī labs grāmatu fonds, kurā atrodas vairāk nekā seši tūkstoši grāmatu, tajā skaitā nepilns pustūkstotis preses izdevumu. Divu gadu laikā, gatavojoties iestādes akreditācijai, bibliotekāre atbrīvojusi plauktus no liekā grāmatu kalna, atstāta pieprasītākā un labākā literatūra. Slēdzot skolu, bibliotēka tika papildināta ar noderīgu mācību literatūru latviešu valodā.
Turklāt visas telpas rudenī ir lielākā vai mazākā apjomā remontētas. Materiālus remontam pagasts sagādāja vēl pirms bibliotekāres atvaļinājuma. Atgriezusies darbā, kopā ar apkopēju Tatjanu Prašmuti viņa iesāka remontu, vēlāk tika iedoti papildus strādnieki, lai darbs sokas raitāk.
Jeļena: “Paldies visiem, kuri piedalījās iestādes remontā.”
Bibliotekāre novērojusi interesantu sakarību — pēc pamatskolas slēgšanas ir augusi vietējo ie-dzīvotāju interese par bibliotēku un tās piedāvātajiem pakalpojumiem. Pērn tika reģistrēts 171 lasītājs, tieši gada nogalē bibliotēku sāka apmeklēt cilvēki, kuri agrāk šurp negāja. Ne tikai sievietes, arī vīrieši ieinteresējušies par bibliotēku, turklāt viņus saista ne tikai iespēja šeit lietot datoru ar interneta pieslēgumu.
Jeļena: “Bibliotēkā pieejama laba satura metodiskā literatūra. Patiesībā daļa apmeklētāju tikai šeit uzzina, ka bibliotēkas fonds ir mūsdienīgs. Biju pārsteigta, kad kāds apmeklētājs pajautāja, kurā gadā bibliotēka pēdējoreiz iepirka jaunas grāmatas? Izrādās, viņš bija domājis, ka pēdējoreiz fonds papildināts padomju gados. Faktiski grāmatu fonds tika atjaunots katru gadu. Kad cilvēks pats paskatās plauktos, viņš ierauga daudz interesanta. Agrāk tika pasūtīts arī pietiekami bagāts jaunu avīžu un žurnālu klāsts, šobrīd ar to ir sliktāk: “Ezerzeme”, “Priusadebnoje hozaistvo”, “Lilit” un “1000 sovetov”, viss krievu valodā, jo pārsvarā bibliotēkas klienti ir krieviski lasošie. Es uzskatu, ka arī nelielais preses izdevumu klāsts nav slikti šajos krīzes laikos. Grāmatas mums arī vairāk ir krievu valodā, lai gan tagad arvien vairāk plaukti papildinās arī ar lasāmvielu latviešu valodā. Sevišķi aktīvi latviski lasa jaunatne, kura mācās vai studē.”
Piedrujas bibliotēka nestrādā pirmdien, toties sestdienās šeit ir kā bišu stropā. Šī ir diena, kad bibliotēkā pulcējas vietējie bērni, kuri nedēļas laikā mācās savās jaunajās izglītības iestādēs un ceļā pavadītā laika dēļ netiek pie datoriem skolā. Ikdienā bibliotēku apmeklē un datorus lieto arī gados jauni bezdarbnieki. Pagaidām gan bibliotekāre nevar palielīties, ka daudzi cilvēki izmantotu iespēju apmaksāt savus rēķinus internetbankā, tomēr daži to jau dara un nākotnē būs vēl.
“Otrdienās no plkst. 11 līdz plkst. 13 praktizēju konsultatīvas stundas, uz šodienu tās apmeklē divi cilvēki — sieviete un vīrietis. Zinu, būs vēl gribētāji, vienkārši pie mums cilvēki ilgi iešūpojas,” skaidro bibliotekāre.
Piedrujas bibliotēkā uz entuziasma pamatiem, bez jēlkāda finansējuma darbojas jauns rokdarbnieču pulciņš, kuru apmeklē kādas desmit sievietes. Tam nav konkrēta novirziena, katrs dalībnieks dara, kas viņam vairāk pie sirds. Tā nesen pensionētā mājturības skolotāja Regīna Žmeido, kura daudz darījusi pamatskolas labā, atnesa no krāsu papīra veidotu gulbi, kas visiem iepatikās, un pulciņa dalībnieces sagribēja pašas tādu sataisīt. Kādai sokas ātrāk, citai lēnāk, bet darbs rit. Cita dalībniece atnesa savus tamborējumus, arī tie izraisīja pārējo interesi. Pēc skolas slēgšanas bibliotēka nu ir kļuvusi par kultūras centru, kura lomu vēl tikai sāk izjust vietējie. Agrāk, kad bibliotēka bija pie skolas sāna, te vairāk apgrozījās tieši bērni.
Juris ROGA
Abonēt:
Ziņas (Atom)